Digitālajā telpā šobrīd notiek divas paralēlas sarunas.
Viena, skaļa, publiska un pilna ar lieliem cipariem. Tā ir par AI superdatoriem, miljardu investīcijām, globālām aliansēm un infrastruktūras jaudu. “Stargate” projekts ASV ir spilgts piemērs, tas simbolizē nākamo lēcienu AI iespējās.
Otra saruna notiek daudz klusāk. Tā notiek Baltijas uzņēmumu valdēs, IT nodaļās un projektu sanāksmēs. Tā ir par pavisam praktisku jautājumu:
- kāpēc mūsu sistēmas kļūst arvien sarežģītākas, lēnākas un dārgākas, lai gan tehnoloģijas it kā attīstās?
Atbilde gandrīz vienmēr ir viena – arhitektūra.
Tehnoloģiskais haoss nerodas vienā dienā
Lielākā daļa Baltijas uzņēmumu tehnoloģisko haosu nav radījuši apzināti. Tas veidojas pakāpeniski:
- jauna sistēma tiek pievienota “pa virsu” vecajai
- integrācija tiek uzbūvēta ātri, jo “vajag tagad”
- process tiek automatizēts daļēji, pārējo kompensē ar manuālu darbu
- jauns regulējums tiek “pielīmēts” esošajai loģikai
Katrs lēmums atsevišķi ir saprotams. Kopā tie veido monolītu, kurā viss ir savstarpēji atkarīgs.
Rezultāts:
- jebkura izmaiņa kļūst par risku,
- jebkurš jauns produkts – par ilgu projektu,
- jebkura integrācija – par arhitektūras testu, kuru sistēmā ieviest paliek aizvien sarežģītāk.
Modernā arhitektūra nav modes vārds
Modernā arhitektūra bieži tiek reducēta uz tehniskiem terminiem: mikroservisi, konteineri, mākoņi, API. Taču būtība nav tehnoloģijās.
Modernā arhitektūra ir par spēju mainīties.
Tā atbild uz vadībai kritiskiem jautājumiem:
- Vai mēs varam ieviest jaunu produktu bez mēnešiem ilga projekta?
- Vai regulatora prasību izmaiņas paralizēs biznesu?
- Vai mēs varam nomainīt vienu komponenti, nepārrakstot visu sistēmu?
- Vai mēs saprotam, kā patiesībā plūst mūsu dati?
Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir “nē”, problēma gandrīz vienmēr ir novecojušā sistēmas arhitektūrā.
No monolīta uz kontrolējamu sistēmu
Baltijas uzņēmumos biežākais “pudeles kakls” ir monolītas core sistēmas – bieži ar:
- ciešu piesaisti vienam piegādātājam,
- novecojušām programmatūras versijām,
- augstām uzturēšanas izmaksām.
Modernā arhitektūra šo problēmu nerisina ar “lielo sprādzienu”. Tā risina to pa soļiem.
1. Skaidras robežas starp sistēmām
Pirmais solis nav pārrakstīt kodu, bet saprast atbildības: kas ir dati, kas ir process, kas ir interfeiss. API slānis kļūst par līgumu starp sistēmām, nevis par nejaušu integrāciju kopumu.
2. Pakāpeniska funkcionalitātes atdalīšana
No monolīta tiek izdalītas komponentes ar vislielāko biznesa efektu vai risku.
Tas dod rezultātu ātrāk un samazina kopējo risku.
3. Automatizācija kā arhitektūras sastāvdaļa
Bez testiem, CI/CD un atkārtojamām izvietošanām modernizācija kļūst par nebeidzamu manuālu darbu. Automatizācija nav “nice-to-have” – tā ir priekšnosacījums mērogošanai.
Kāpēc tas ir izdzīvošanas jautājums, nevis IT uzlabojums
Starptautiski pētījumi (Savanta/Pegasystems pētījums publicēts itpro.com uc.) rāda, ka legacy sistēmas un tehniskais parāds uzņēmumiem izmaksā simtiem miljonu gadā. Baltijā absolūtie skaitļi ir mazāki, bet proporcija ir tā pati.
Jo ilgāk arhitektūra netiek sakārtota:
- jo dārgāka kļūst katra izmaiņa,
- jo lēnāks kļūst time-to-market,
- jo grūtāk ir piesaistīt labus tehniskos speciālistus,
- jo augstāks kļūst operacionālais un regulatorais risks.
Modernā arhitektūra šeit darbojas kā apdrošināšana pret nākotni.
Ko Baltijas uzņēmumu vadītājiem darīt jau tagad
2026. gads nav par “ideālu arhitektūru”. Tas ir par pareizu virzienu.
Praktiski soļi:
- Analizēt kritiskās sistēmas un atkarības.
- Identificēt lielākos arhitektūras riskus.
- Definēt 2–3 modernizācijas prioritātes nākamajiem 24 mēnešiem.
- Vērtēt partnerus pēc pieredzes līdzīgos projektos, nevis solījumiem.
- Domāt par arhitektūru kā biznesa instrumentu, nevis IT detaļu.
Stargate un līdzīgi projekti rāda, ka tehnoloģiju jauda koncentrējas. Modernā arhitektūra ir veids, kā uzņēmumi saglabā kontroli, elastību un izvēles iespējas šajā realitātē.
AI laikmets prasīs ne tikai gudras lietotnes. Tas prasīs gudru arhitektūru. Uzņēmumi, kas 2026. gadā sāks sakārtot savus tehnoloģiskos pamatus, 2030. gadā būs tie, kuri varēs augt, pielāgoties un konkurēt.
